Metilēnzilais un NAD+ pieejas: mehānismi, pierādījumi un apgalvojumi par kombinēšanu

Gan metilēnzilā, gan uztura bagātinātāju, ko tirgo kā NAD+ līmeņa paaugstinātājus, darbību skaidro ar vārdiem «mitohondriji» un «šūnu enerģija». Neviens no šiem aprakstiem nepasaka, ko produkts patiesībā dara.

Abas pieejas ietekmē atšķirīgus mainīgos. Viena cenšas mainīt NAD+ daudzumu šūnās. Otra maina attiecību starp tā divām formām. Tie nav divi ceļi uz vienu un to pašu galamērķi.

Divi lielumi, kurus nemitīgi jauc

NAD+ ir koenzīms. Tas pieņem elektronu pāri hidrīd jona veidā un kļūst par NADH. Kad NADH nodod šos elektronus tālāk, tas atkal kļūst par NAD+. Šūnas šo ciklu izmanto nepārtraukti: šādi no pārtikas iegūtā enerģija nonāk līdz olbaltumvielu mehānismiem, kas veido ATP.

Tā kā NAD+ un NADH ir vienas molekulas divi stāvokļi, šūnā ir vērts sekot diviem atsevišķiem lielumiem. Pirmais ir kopējais krājums: cik daudz NAD+ un NADH ir kopā. Otrais ir attiecība starp tiem, kas raksturo, cik lielā mērā elektronu pārnesēji pašlaik ir noslogoti.

Ūdenskrātuve palīdz šo atšķirību padarīt uzskatāmu. Ūdens tilpums aiz dambja ir krājums. Sadalījums starp augštecē aizturēto un lejtecē izlaisto ūdeni ir attiecība. Atverot slūžas, šo attiecību var palielināt, nepievienojot ne litru. Tā nav metilēnzilā darbības metafora. Tas ir tuvāk burtiskam aprakstam.

Krājuma papildināšanas pieeja

NAD+ prekursoru uztura bagātinātāji, tostarp nikotīnamīda ribozīds, nikotīnamīda mononukleotīds un nikotīnamīds, ir izejmateriāls. Šūnas veido NAD+ pa atkārtotas izmantošanas ceļu, un prekursori tajā piegādā izejvielas. Mērķis ir palielināt krājumu.

Dzīvniekiem tas ir labi pierādīts: daudzos modeļos NAD+ līmenis audos samazinās līdz ar vecumu un vielmaiņas slimībām, un prekursoru pievienošana uzturam parasti to paaugstina. Cilvēkiem aina ir šaurāka. Pētījumi ar cilvēkiem patiešām rāda, ka šie savienojumi paaugstina izmērīto NAD+ līmeni asinīs. Taču tie nav devuši konsekventu klīnisko galarezultātu uzlabojumu, proti, uzlabojumu rādītājos, ko cilvēks pamanītu vai ko pētījumā paredzēts mērīt.

«NAD+ līmenis palielinājās» raksturo mērījumu organismā. Tas nav secinājums par to, kā cilvēks jutās, kustējās vai atjaunojās.

Ko metilēnzilais dara citādi

Metilēnzilais nav prekursors. Tā ir oksidēšanās–reducēšanās reakcijās aktīva krāsviela, kuru medicīnā izmanto jau krietni vairāk nekā gadsimtu, un tā apstiprinātie lietošanas veidi ir šaurāki nekā pētītie.

Šūnā no flavīna atkarīgi enzīmi to reducē līdz bezkrāsainai formai — leikometilēnzilajam —, kas pēc tam tiek atkal oksidēta. Elektroni, kas būtu izgājuši caur I kompleksu — elpošanas ķēdes pirmo posmu, tā vietā var tikt novadīti no NADH caur metilēnzilo. NADH kļūst par NAD+.

Attiecība palielinās. Krājums nepieaug.

Pētījumā ar žurkām, kurā aplūkoja sirdi diabēta gadījumā, to mērīja tieši izolētos sirds mitohondrijos. Pievienojot metilēnzilo koncentrācijās no 6 līdz 18 mikromoliem litrā taukskābju oksidēšanās laikā, NADH daudzums un NADH attiecība pret NAD+ samazinājās atkarībā no devas. NAD+ absolūtais daudzums mainījās daudz mazāk nekā NADH daudzums, kā arī būtu sagaidāms no savienojuma, kas vienu formu pārvērš otrā, nevis rada vairāk kādas no tām.

Ir svarīgi, kur šie elektroni nonāk. Izolētos smadzeņu mitohondrijos metilēnzilais koncentrācijās no 100 nanomoliem litrā līdz 1 mikromolam litrā uzlaboja enerģijas ražošanu, kad elpošanas ķēde bija inhibēta, un vienlaikus visos pārbaudītajos apstākļos palielināja ūdeņraža peroksīda veidošanos, samazinot tā izvadīšanu. Autori ūdeņraža peroksīda veidošanos saista ar to, ka reducētais metilēnzilais tieši reducē skābekli. Elektroni, kas pa šo ceļu atstāj NADH, nepazūd. Tie nonāk pie skābekļa.

Atsevišķs pētījums par Ahilleja cīpslas audiem šo atšķirību formulē skaidri. Metilēnzilais atjaunoja NAD+/NADH līdzsvaru un palielināja ATP ražošanu bojātos tenocītos un žurku tendinopātijas modelī, un publikācijā norādīts, ka kopējais NAD krājums būtiski nemainījās.

Ko pierāda eksperimenti ar audiem un dzīvniekiem

Četri eksperimenti četru desmitgažu laikā izseko vienai un tai pašai idejai un atkārtoti iezīmē tās robežas.

Pētījumā par ilgstošu alkohola ievadīšanu žurkām etanols pazemināja NAD+/NADH attiecību aknās gan citosolā, gan mitohondrijos. Metilēnzilā pievienošana uzturam lielā mērā novērsa šo izmaiņu. Tas nesamazināja etanola izraisīto aknu aptaukošanos. Attiecības koriģēšana nekoriģēja iznākumu. Šo 1985. gada rezultātu ir vērts atcerēties, pirms apgalvot, ka oksidēšanās–reducēšanās līdzsvara maiņa ir kāda ieguvuma pamatā.

Pētījumā ar aknu šūnām un pelēm, kas saņēma uzturu ar augstu tauku saturu, metilēnzilais palielināja NAD+/NADH attiecību, paaugstināja SIRT1 līmeni, samazināja PGC-1alpha acetilāciju, aktivēja AMPK un mazināja tauku uzkrāšanos aknās. Šajā gadījumā iznākums mainījās līdz ar attiecību. Tajā pašā publikācijā parādīts, ka ietekme nav monotona: trīs miligrami uz kilogramu dienā palielināja mitohondriju DNS daudzumu efektīvāk nekā desmit, savukārt skābekļa patēriņš un AMPK signālpārnese pieauga līdz ar devu.

Pētījumā par sirdi diabēta gadījumā metilēnzilā ievadīšana ar dzeramo ūdeni vienpadsmit nedēļas pazemināja NADH attiecību pret NAD+ sirds mitohondrijos un paaugstināja sirtuīna 3 aktivitāti. Lizīna acetilācija samazinājās 83 vietās 34 olbaltumvielās, galvenokārt tajās, kas saistītas ar taukskābju transportu un oksidēšanu. Izsviedes frakcija uzlabojās. Taču I kompleksa nodrošinātā elpošana neatjaunojās. Turklāt gēna izslēgšanas eksperiments nošķīra divas ietekmes, kuras ir viegli sajaukt: attiecības maiņa lielākoties notika arī bez sirtuīna 3, savukārt deacetilācija bija no tā atkarīga.

Cīpslas pētījumā metilēnzilo lietoja laikā, kad I komplekss bija ķīmiski bloķēts ar rotenonu. Tas joprojām atjaunoja NAD+ līdzsvaru, taču joprojām nespēja novērst oksidatīvo stresu, matrices deģenerāciju un šūnu dzīvotspējas zudumu. Attiecības atjaunošana nebija pietiekama, lai audi atjaunotos.

Izdrukājamā lapa ar pilnām atsaucēm izmanto tās pašas rindas.

Kāpēc argumentācijā iesaista sirtuīnus

Sirtuīni atšķeļ acetilgrupas no olbaltumvielām un šim procesam patērē NAD+. To aktivitāte reaģē uz NAD+ pieejamību, tāpēc jebkurš savienojums, kas maina šo pieejamību, pakārtoti maina arī sirtuīnu aktivitāti.

Uz šo saikni balstās lielākā daļa mārketinga par «metilēnzilo NAD+ līmenim». Tieši šeit arī rodas loģikas kļūda. Attiecības maiņa var paaugstināt sirtuīnu aktivitāti. No tā neizriet, ka produkts piegādā NAD+, un no tā neizriet, ka ietekme ir līdzvērtīga prekursora lietošanai. Arī šo mērījumu interpretācijai oksidēšanās–reducēšanās kontekstā ir savi slazdi, par kuriem ir vērts izlasīt, pirms pieņemt kādu no šiem skaidrojumiem.

Kas ir pārbaudīts cilvēkiem

Metilēnzilo jau gadu desmitiem klīniski lieto akūtos, uzraudzītos apstākļos: methemoglobinēmijas, ar ifosfamīdu saistītas neirotoksicitātes un izteikti zema asinsspiediena gadījumos operācijas laikā. Tie ir šauri, uzraudzīti lietojumi, nevis pierādījumi ikdienas iekšķīgai lietošanai darbspēju uzlabošanas nolūkā.

Meklējot informāciju šim rakstam, netika atrasts pētījums ar cilvēkiem, kurā veseliem brīvprātīgajiem pēc metilēnzilā lietošanas būtu mērīti NAD+ metabolīti. Iepriekš minētie rezultāti iegūti izolētos mitohondrijos, šūnu kultūrās, žurku audos un cilvēka audu eksplantos. Eksplantēta cīpsla, ko uztur dzīvu laboratorijas traukā, ir noderīgs solis tālāk par šūnu līniju. Tomēr tā vēl nav cilvēks.

Prekursoru pētījumu literatūra patiešām attiecas uz cilvēkiem, un rezultāti ir pieticīgi. NAD+ līmenis asinīs paaugstinās. Klīniskie galarezultāti ir neviennozīmīgi, un ietekme parasti ir neliela.

Tātad apgalvojums par kombinēšanu rada pamatotu jautājumu, uz kuru atbilde nav apmierinoša: nevienā šim rakstam atrastajā publicētajā pētījumā, klīniskajā pētījumā vai gadījumu sērijā metilēnzilais nav pārbaudīts kopā ar nikotīnamīda ribozīdu, nikotīnamīda mononukleotīdu vai NAD+ infūziju. Ikviens, kurš šo kombināciju raksturo kā pierādījumos balstītu vai sinerģisku, ekstrapolē no diviem atsevišķiem pierādījumu kopumiem.

Ekstrapolācija var kļūdīties abos virzienos. Tā var būt pārāk optimistiska, ja pēc attiecības atjaunošanas kopējais krājums nemaz nav bijis ierobežojošais mainīgais. Tā var būt arī pārāk vienkāršota, jo metilēnzilā devas un ietekmes līkne maina virzienu. Paši pētnieki šo savienojumu raksturo kā hormētisku: zemākas koncentrācijas veicina reducēšanu, savukārt augstākas koncentrācijas novirza elektronus prom no elpošanas ķēdes un var darboties prooksidatīvi. Lielāka substrāta daudzuma pievienošana nepadara šo līkni drošāku.

Pastāv arī mijiedarbības riski, kuriem nav nekāda sakara ar NAD+. Metilēnzilais inhibē monoamīnoksidāzi A, tāpēc tā lietošana kopā ar noteiktiem antidepresantiem rada ar serotonīnu saistītu risku; pārskatā par ziņotajiem CNS toksicitātes gadījumiem konstatēts, ka 13 no 14 gadījumiem atbilda Hantera serotonīna toksicitātes kritērijiem. Lielas ekspozīcijas gadījumā tas var izraisīt arī methemoglobinēmiju. Ja lietojat recepšu zāles, jautājumam par kombinēšanu, ko uzdodat ārstam, jāattiecas uz šiem darbības ceļiem, nevis uz oksidēšanās–reducēšanās līdzsvaru. Tāda pati piesardzība vajadzīga arī ierastām kombinācijām: citiem uztura bagātinātājiem, ko lieto kopā ar metilēnzilo, ir sava pierādījumu bāze, kas lielākoties nav pārbaudīta kombinētā lietošanā.

Kāpēc tīrība nosaka, kuru eksperimentu jūs patiesībā veicat

Metilēnzilā produkts ir maisījums, kamēr laboratorija nav pierādījusi pretējo. Šeit būtiskais piemaisījums ir Azure B — demetilēts fenotiazīns, kas nav inerts. Tā ir oksidēšanās–reducēšanās reakcijās aktīva krāsviela ar tādu pašu elektroķīmisko pamatmehānismu, tāpēc produkts, kas satur būtisku Azure B daudzumu, nav tās pašas iedarbības tīrāka vai netīrāka versija. Tas ir cits maisījums, kas iedarbojas uz to pašu ceļu tādā sastāvdaļu attiecībā, kuru neviens nav raksturojis.

Atbilstība USP kvalitātes pakāpei ļauj pircējam iegūt vielu ar noteiktām īpašībām. Produkts, kas neatbilst USP kvalitātes pakāpei, visticamāk, ir tekstilizstrādājumiem paredzēta krāsviela, un šādas kvalitātes krāsvielas satur piemaisījumus, tostarp smagos metālus un šķīdinātāju atliekas, kuru dēļ tās nav piemērotas patēriņam.

Atšķirība nav tikai starp kvalitātes pakāpēm. Daudzi pārdevēji, kuri apgalvo, ka produkts atbilst USP, pārbauda tikai smagos metālus un neko citu, pēc tam šo vienīgo analīžu kopumu uzrāda kā pilnīgu atbilstību. Pilnā specifikācija aptver identitāti, tīrību, organiskos piemaisījumus, šķīdinātāju atliekas, elementu piemaisījumus, atlikumu pēc izkarsēšanas, mikrobioloģiskās robežvērtības un baktēriju endotoksīnus. Daļējs analīžu kopums neko nevar pateikt par neiekļautajiem rādītājiem, un starp tiem ir radniecīgās vielas un šķīdinātāju atliekas.

Blupreme iepērk metilēnzilo no farmaceitiskā ražotāja un publicē analīžu sertifikātu, kas aptver pilno specifikāciju, tāpēc pudelē esošā viela ir tā pati, ko apraksta pētījumi. Ja pirms pirkuma vēlaties paši pārbaudīt argumentāciju, raksts par to, kā lasīt metilēnzilā pētījumus, skaidro, ko katrs pētījumu veids var un nevar parādīt.

Atšķirība, kas iztur rūpīgu pārbaudi

NAD+ prekursora pievienošana maina to, cik daudz NAD+ pastāv. Metilēnzilais maina to, ko esošais NAD+ dara. Pirmais ir apgādes jautājums, otrais — plūsmas jautājums, un eksperimenti, kas pamato vienu, maz pasaka par otru.

Metilēnzilā darbības pamatā ir saskanīgs mehānisms, kas apstiprināts izolētos mitohondrijos un dzīvnieku audos, ar skaidru un atkārtoti uzsvērtu atrunu: attiecības maiņa nav tas pats, kas audu stāvokļa atjaunošana. Trūkst pētījumu ar cilvēkiem, kuros mērīta ietekme uz NAD+. Savukārt nevienai no abām kategorijām nav tieša pārbaudījuma, kurā tās lietotas kopā.

Abas kategorijas jāvērtē vienādi. Jautājiet, kuru mainīgo produkts sola mainīt, un pēc tam jautājiet, kādi šī mainīgā mērījumi ir veikti cilvēkiem. Ja atbilde ir šūnu pētījums, žurka vai ticams darbības ceļš, tad tas arī ir viss. Tā nav pierādīta līdzekļu kombinācija.