Metilēnzilais un iekaisīgas zarnu slimības: pētījumi pret diagnostisko krāsošanu

Divām procedūrām ir kopīga zila molekula, bet gandrīz nekas cits. Vienā pētnieki ievada metilēnzilo žurkām ar ķīmiski bojātu resno zarnu un mēra, vai iekaisums mazinās. Otrā endoskopists izsmidzina atšķaidītu zilu krāsvielu uz zarnu gļotādas cilvēkam ar čūlaino kolītu vai Krona kolītu, lai skaidrāk saskatītu aizdomīgus perēkļus. Pirmajā jautā, vai savienojums maina slimības norisi. Otrajā jautā, vai krāsa palīdz to atklāt. Lasītājiem, kuri meklē pierādījumus par metilēnzilo čūlainā kolīta gadījumā, šie abi stāsti ir jānodala, jo to sapludināšana pārvērš redzamības uzlabošanas līdzekli iedomātā terapijā.

Eksperiments, kurā mēģināja mainīt iekaisumu

Ārstniecisko iedarbību mēģināja pārbaudīt Dinc un kolēģu 2015. gada pētījumā ar žurkām, kas publicēts ar nosaukumu metilēnzilais kavē iekaisuma procesu etiķskābes izraisīta kolīta gadījumā. Tas bija randomizēts preklīnisks eksperiments, nevis pētījums ar pacientiem. Astoņdesmit Sprague-Dawley žurku tēviņus sadalīja četrās grupās pa divdesmit: vesela kontroles grupa, veseli dzīvnieki, kuriem ievadīja krāsvielu, neārstēta kolīta grupa un ārstēta kolīta grupa. Kolītu izraisīja ar etiķskābi, un dzīvnieki ārstētajās grupās saņēma 2 mL 1% metilēnzilā šķīduma. Pēc trim dienām pētnieku komanda izmeklēja 8 cm garu resnās zarnas distālās daļas segmentu.

Vērtētie rādītāji aptvēra vairākus bojājuma līmeņus: makroskopisko un mikroskopisko bojājumu novērtējumu, zarnu caurlaidību, neitrofilu aktivitāti pēc mieloperoksidāzes līmeņa, lipīdu peroksidāciju pēc malondialdehīda līmeņa, antioksidatīvos enzīmus superoksīda dismutāzi un katalāzi, citokīnus TNF-alpha, IL-1beta un IL-6, kā arī slāpekļa monoksīda signalizācijas ceļa rādītājus, tostarp kopējo nitrītu/nitrātu daudzumu un slāpekļa monoksīda sintāzes aktivitāti.

Etiķskābe izraisīja paredzēto bojājumu, un uz šī fona ar krāsvielu ārstētajām žurkām ar kolītu novēroja mazākus makroskopiskos un mikroskopiskos bojājumus, labākus caurlaidības rādītājus, zemāku mieloperoksidāzes un malondialdehīda līmeni, atjaunotus superoksīda dismutāzes un katalāzes rādītājus, kā arī zemākus citokīnu un nitrītu/nitrātu līmeņus un sintāzes aktivitāti. Autori kā galveno mehānismu izvirzīja pārmērīgas slāpekļa monoksīda veidošanās kavēšanu, ko papildina oksidatīvā un nitrozatīvā stresa mazināšanās. Šim modelim tā ir loģiski saskanīga hipotēze, un plašākajā pierādījumu pārskatā par iekaisumu tā aplūkota līdzās citiem laboratorijas atklājumiem, nevis kā klīnisks pierādījums.

Svarīgāk ir tas, ko pētījums neizdarīja. Tas ilga trīs dienas, tajā izmantoja tikai tēviņus, pārbaudīja vienu nemainīgu ievadīšanas shēmu, nevērtējot devas un atbildreakcijas saistību, neiekļāva standarta IBD zāles salīdzinājumam un mērīja audu un bioķīmiskos aizstājējrādītājus, nevis remisiju, recidīvu vai jebkādu pacientam nozīmīgu iznākumu. Līdz 2026. gada septembrim nav publicēts neviens pētījums ar cilvēkiem, kurā metilēnzilais būtu pārbaudīts kā čūlainā kolīta vai Krona slimības ārstēšanas līdzeklis, vērtējot terapeitiskos iznākumus. Rezultāts ar žurkām ir sākumpunkts pētniecībai, nevis pamats personīgiem lēmumiem par devām.

Kāpēc ķīmisks apdegums vāji atspoguļo IBD

Etiķskābes izraisīts kolīts ir bojājuma modelis, nevis slimības modelis tādā nozīmē, kādā slimība noris cilvēkam. Ķīmisks šķīdums apdedzina resnās zarnas distālās daļas gļotādu, strauji ieplūst neitrofili, veidojas čūlas, un dzīvnieku izmeklē dažu dienu laikā. Cilvēka čūlainais kolīts ir hroniska, recidivējoša, imūnsistēmas mediēta slimība, ko ietekmē ģenētika, mikrobiota, adaptīvā un iedzimtā imunitāte un kuras paasinājumi un remisijas mijas gadiem ilgi. Modelis atveido dažas resnās zarnas distālās daļas morfoloģiskās pazīmes un iekaisuma rādītājus, taču gandrīz nemaz neatspoguļo slimības sākšanos, ilgstošu norisi un recidīvus.

Krona slimības gadījumā neatbilstība ir vēl lielāka. Etiķskābes izraisītais bojājums atrodas resnās zarnas distālajā daļā un skar tikai gļotādu un zemgļotādas slāni. Krona slimība var skart jebkuru kuņģa-zarnu trakta segmentu, veidojot atsevišķus bojājuma perēkļus ar neskartiem apvidiem starp tiem, izplatīties transmurāli cauri visai zarnas sienai un pārveidot audus, radot striktūras un fistulas. Tāpēc trīs dienu ilgs resnās zarnas distālās daļas apdeguma eksperiments ar žurkām nevar atbildēt uz jautājumiem par metilēnzilo un Krona slimību. Saistītie pētījumi ar dzīvniekiem par mikroorganismu kopienām jāaplūko atsevišķā kontekstā, kas iztirzāts ceļvedī par zarnu mikrobioma pētījumu ar pelēm.

Praktiskais princips ir vienkāršs. Ja apgalvojumā atsaucas uz izraisīta kolīta modeli, noskaidrojiet, kāda ķīmiska viela izmantota, kāda bija dzīvnieku suga un dzimums, cik ilgi eksperiments norisinājās, vai salīdzinājumam izmantota standarta terapija un vai vērtēti audu marķieri vai klīniskie iznākumi. Modelis, kas parāda, cik iekaisusi žurkas resnā zarna izskatījās trešajā dienā, nevar atbildēt, vai cilvēks saglabās remisiju divpadsmitajā mēnesī.

Pētījums, kurā tikai novēroja

Otrais pētījums balstās uz citu pieeju. Marion un kolēģi veica prospektīvu displāzijas uzraudzības pētījumu ar 102 cilvēkiem, kuriem bija ilgstošs kolīts: 79 ar čūlaino kolītu un 23 ar Krona kolītu. Tas publicēts ar nosaukumu hromoendoskopijas mērķbiopsijas ir pārākas par standarta uzraudzību. Katrs pacients kalpoja kā sava kontrole vienā izmeklējumā, kura laikā resno zarnu ar kolonoskopu apskatīja divreiz. Pētnieku komanda salīdzināja tradicionālās nejaušās biopsijas, parastā baltajā gaismā redzamo izmaiņu mērķbiopsijas un mērķbiopsijas pēc 0.01% metilēnzilā izsmidzināšanas visā resnajā zarnā. Paraugus izvērtēja viens kuņģa-zarnu trakta patologs, kuram nebija zināma paraugu iegūšanas metode.

Ar krāsvielas palīdzību veiktās mērķbiopsijas atklāja displāziju 17 pacientiem, salīdzinot ar 3 pacientiem nejaušo biopsiju gadījumā; šī atšķirība bija statistiski nozīmīga. Salīdzinot ar mērķbiopsijām tikai baltajā gaismā, kas atklāja displāziju 9 pacientiem, skaitliskais pieaugums nesasniedza ierasto statistiskās nozīmības slieksni. Apvienojot abas mērķbiopsiju pieejas, displāziju atklāja 20 pacientiem, salīdzinot ar 3 pacientiem nejaušās paraugu ņemšanas gadījumā. Par nevēlamiem notikumiem netika ziņots.

Šajā pētījumā nekādā veidā nepārbaudīja ārstēšanu. Krāsviela bija lokāls kontrastlīdzeklis, kas palīdzēja labāk saskatīt gļotādas bedrīšu raksta izmaiņas un paņemt no tām biopsijas. Netika mērīti simptomi, slimības aktivitāte, citokīnu līmeņi, remisija vai recidīvs, un šo pētījumu nevar minēt kā pierādījumu cilvēkiem, ka metilēnzilais ārstē IBD. Vērtētais iznākums ir atklāšana, un tā jāaplūko kopā ar ceļvedi par kuņģa-zarnu trakta endoskopiju un hromoendoskopiju, kurā skaidrota vitālā krāsošana, iekšķīgi lietojamā Lumeblue tablešu forma un tas, kāpēc bojājumu atrašana nav to ārstēšana.

Iejaukšanās pret vizualizāciju: pierādījumu tabula

Kā izvērtēt nākamo apgalvojumu par IBD

Katru apgalvojumu uztveriet kā nelielu klasificēšanas uzdevumu. Pirmkārt, nosakiet lomu: vai krāsvielu ievada, lai mainītu bioloģiskos procesus, vai uzklāj, lai apskatītu audus. Otrkārt, nosakiet slimību: čūlainais kolīts, kas skar tikai resno zarnu, nav Krona slimība ar tās atsevišķajiem bojājuma perēkļiem un transmurālajām komplikācijām, un vienas slimības gadījumā iegūtu rezultātu nevar pārnest uz otru. Treškārt, nosakiet pierādījumu līmeni: ķīmiski izraisīts modelis žurkām, atklāšanas pētījums ar cilvēkiem un ārstēšanas pētījums ar cilvēkiem atbild uz dažādiem jautājumiem un nevar cits citu aizstāt. Ceturtkārt, pārbaudiet vērtētos iznākumus: audu marķieri un atklāto gadījumu skaits ir aizstājējrādītāji, savukārt remisija, recidīvs, hospitalizācija un operācija ir pacientam tieši nozīmīgi iznākumi. Apgalvojums, kas iztur visas četras pārbaudes, ir uzmanības vērts. Apgalvojums, kas aizņemas Marion pētījuma atklāšanas rādītājus, lai pamatotu ārstēšanas lēmumu, neiztur jau pirmo pārbaudi un ir jāatmet.

Galvenās atziņas

Saglabājiet divas atsevišķas kategorijas un nekad nesajauciet to saturu. Pirmajā ietilpst īss eksperiments ar žurkām, kurā metilēnzilais mazināja ķīmiski izraisīta resnās zarnas bojājuma marķierus; slāpekļa monoksīda signalizācijas ceļš tika uzskatīts par galveno iespējamo mehānismu, un uz šo rezultātu attiecas visi akūtu modeļu ierobežojumi, pārnesot tos uz cilvēkiem. Otrajā ietilpst uzraudzības pētījums ar cilvēkiem, kurā zilā krāsviela palīdzēja endoskopistiem atrast displāzijas perēkļus, no kuriem bija vērts paņemt biopsiju, taču nesniedza nekādu informāciju par zarnu slimības ārstēšanu. Lai orientētos apstiprinātajos un eksperimentālajos lietojumos, skatiet pārskatu par metilēnzilo medicīnā. Apkopotajā metilēnzilā pētījumu katalogā ir uzskaitīti pētījumi, uz kuriem balstās šie nošķīrumi.