Vai metilēnzilais izraisa vēzi? Toksikoloģijas pierādījumi

Metilēnzilais ilgtermiņa eksperimentos ar dzīvniekiem ir uzrādījis audzēju signālus, bet vairākos laboratoriskos ģenētisko bojājumu testos — pozitīvus rezultātus. Šie konstatējumi ir uzmanības vērti. Tie nenosaka varbūtību, ka cilvēkam pēc konkrētas ekspozīcijas attīstīsies vēzis.

IARC 2016. gadā publicētais novērtējums metilēnzilo iekļāva 3. grupā, kas nozīmē, ka tā kancerogenitāti cilvēkiem nevarēja klasificēt. Darba grupas rīcībā nebija datu par vēzi cilvēkiem, un pierādījumi no pētījumiem ar dzīvniekiem tika novērtēti kā ierobežoti. 3. grupa nenozīmē, ka vielas nekaitīgums ir pierādīts. Tāpat konstatējums pētījumā ar dzīvniekiem nenozīmē, ka ikviena ekspozīcija cilvēkam ir pierādīts vēža cēlonis.

Trīs jautājumi, uz kuriem jāatbild atsevišķi

Kancerogenitāte attiecas uz audzēju attīstību. Ilgtermiņa pētījumā ar dzīvniekiem pēc noteiktas ekspozīcijas var konstatēt audzēju rašanās modeļus. Genotoksicitāte attiecas uz ģenētiskā materiāla bojājumiem vai saistītiem šūnu procesiem. Pozitīvs mutāciju tests ir brīdinājuma signāls, taču tas tieši nenosaka vēža gadījumu skaitu cilvēkiem. Risks cilvēkam attiecas uz kaitējuma iespējamību faktiskajos ekspozīcijas apstākļos.

Šiem jautājumiem vajadzīgi atšķirīgi mērījumi. Baktēriju mutantu skaitīšana, peļu asins šūnu izmeklēšana un audzēju diagnosticēšana nekropsijā nav savstarpēji aizstājami galarezultāti. Arī ārstēšanas eksperiments, kas parāda, ka viela bojā vēža šūnas, nenosaka, vai atkārtota ekspozīcija var ierosināt audzējus veselos audos. Atsevišķajā materiālā par metilēnzilo vēža pētniecībā aplūkoti ar ārstēšanu saistītie apgalvojumi.

Pētījumu salīdzinājums: faktiskās hroniskās ekspozīcijas

Galvenajā eksperimentā tika izmantots metilēnzilais trihidrāts, ko ievadīja 0.5% metilcelulozes ūdens šķīdumā ar perorālu zondēšanu — izmērītu ievadīšanu caur caurulīti kuņģī. Katrā hroniskā pētījuma devas grupā bija 50 katras sugas tēviņi un 50 mātītes. Vielu ievadīja piecas dienas nedēļā divus gadus, kā aprakstīts Auerbach un kolēģu pētījuma ziņojumā.

Tabulā saglabāti NTP secinājumi par katru sugu. Daudzumi norādīti kā pārbaudītā materiāla miligrami uz dzīvnieka ķermeņa masas kilogramu devas ievadīšanas dienās, nevis kā ieteikumi cilvēkiem. Dzīvnieki nulles devas grupā saņēma nesējvielu.

Modelis	Devu grupas, mg/kg	Ievadīšanas veids un ilgums	NTP secinājums un attiecīgais konstatējums
F344/N žurku tēviņi	0, 5, 25, 50	Perorāla zondēšana; piecas dienas/nedēļā; divi gadi	Daži pierādījumi: palielinājās aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu adenomu un adenomu/karcinomu kopējais biežums.
F344/N žurku mātītes	0, 5, 25, 50	Tāds pats režīms	Šajos apstākļos nav pierādījumu par kancerogēnu aktivitāti.
B6C3F1 peļu tēviņi	0, 2.5, 12.5, 25	Perorāla zondēšana; piecas dienas/nedēļā; divi gadi	Daži pierādījumi: palielinājās tievās zarnas karcinomu un adenomu/karcinomu kopējais biežums. Iespējams, saistīta bija arī ļaundabīga limfoma.
B6C3F1 peļu mātītes	0, 2.5, 12.5, 25	Tāds pats režīms	Neviennozīmīgi pierādījumi: neliels ļaundabīgas limfomas biežuma pieaugums.

“Daži pierādījumi” ir NTP kategorija pozitīvam eksperimentālam konstatējumam, kura pierādījumu stiprums ir mazāks nekā kategorijai “skaidri pierādījumi”. “Neviennozīmīgi” raksturo neskaidru konstatējumu. Šīs kategorijas izsaka pierādījumu stiprumu, nevis riska procentuālo vērtību vai kancerogēna iedarbības stipruma rangu.

Rezultāti žurku tēviņiem neveidoja vienmērīgi pieaugošu secību. Aizkuņģa dziedzera saliņu adenoma vai karcinoma tika konstatēta 4/50 kontroles dzīvniekiem un attiecīgi 9/50, 14/50 un 8/50 dzīvniekiem, palielinot devas. Publicētajā darbā statistiska nozīmība norādīta tikai vidējai devai. Tāpēc vienkāršs lineāras devas–atbildes skaidrojums būtu neprecīzs; tas nepierāda, ka lielākā deva bija aizsargājoša. Adenoma ir labdabīgs audzējs, savukārt karcinoma ir ļaundabīga. Kombinētu galarezultātu nedrīkst aprakstīt tā, it kā katrs uzskaitītais audzējs būtu vēzis.

Kāpēc dažādi kopsavilkumi šķiet pretrunīgi

Pašreizējā PROVAYBLUE zāļu izrakstīšanas informācijā ir aprakstīti konstatējumi žurku tēviņu aizkuņģa dziedzerī, bet pelēm nav aprakstīti ar zālēm saistīti neoplastiski konstatējumi. Zinātniskajā publikācijā norādīts, ka neoplastisko izmaiņu pieaugums pelēm nebija statistiski nozīmīgs, vienlaikus atzīmējot pozitīvas tendences. Tomēr NTP pelēm piešķīra iepriekš norādītās kategorijas.

IARC pētījumu ar dzīvniekiem analīze precizē svarīgu statistisku atšķirību: peļu tēviņiem zarnu konstatējumiem bija statistiski nozīmīgas devas tendences, taču atsevišķās devu grupas pāru salīdzinājumos ar kontroli nebija statistiski nozīmīgas. Kopējas tendences pārbaude dažādās devās atšķiras no katras grupas pārbaudes atsevišķi. Lasītājiem jāsaglabā avota formulējums un konteksts, nevis visi šie rezultāti jāsaspiež līdz apgalvojumam “pelēm attīstījās vēzis” vai “pētījums ar pelēm bija negatīvs”. Neviens no šiem avotiem nenorāda izmērītu vēža biežumu cilvēkiem.

Pētījumu salīdzinājums: ģenētisko bojājumu galarezultāti

NTP Technical Report 540 ģenētiskās toksikoloģijas sadaļā aprakstīts cits eksperimentu kopums. S9 ir laboratorisks maisījums, kas satur aknu enzīmus un tiek izmantots metaboliskās aktivācijas modelēšanai. Tā klātbūtne nepārvērš šūnu testu par visa organisma ekspozīcijas pētījumu.

Testa sistēma	Faktiskie ekspozīcijas apstākļi	Mērītais galarezultāts un rezultāts
Baktēriju mutāciju testi, otra pārbaudītā partija	Salmonella: 0.25–150 µg/plate; E. coli: 0.25–1,500 µg/plate; ar žurku aknu S9 un bez tā	Palielinājās mutāciju skaits pārbaudītajos celmos.
Kultivētas Ķīnas kāmja olnīcu šūnas	Māsu hromatīdu apmaiņas testā tika izmantoti 0.17–2.5 µg/mL bez S9 un līdz 5 µg/mL ar S9; hromosomu aberāciju testā izmantoti 4.7–22 µg/mL	Pozitīvi māsu hromatīdu apmaiņas un hromosomu aberāciju rezultāti.
Peļu tēviņi, akūts eksperiments	Vienreizēja intraperitoneāla injekcija: 25, 50 vai 150 mg/kg; paraugi pēc 48 stundām	Mikrokodolu saturošu eritrocītu skaits kaulu smadzenēs vai asinīs nepalielinājās.
Peļu tēviņi un mātītes, atkārtotas ekspozīcijas eksperiments	Perorāla zondēšana: 25, 50, 100 vai 200 mg/kg; piecas dienas/nedēļā trīs mēnešus	Mikrokodolu saturošu eritrocītu skaits perifērajās asinīs nepalielinājās.

Mikrokodols ir neliels papildu kodola veidojums, kas var liecināt par hromosomu lūzumiem vai hromosomu zudumu šūnu dalīšanās laikā. Negatīvs asins šūnu tests atbild uz konkrēto jautājumu attiecībā uz šīm paraugu šūnām. Tas nevar izslēgt visu veidu DNS bojājumus visos orgānos. Savukārt pozitīvs tests kultivētās šūnās nepasaka, kādu koncentrāciju sasniedza cilvēka audi.

Arī zāļu izrakstīšanas informācijā fiksēta šī kopējā aina: pozitīvi baktēriju un kultivēto šūnu testi, negatīvi peļu mikrokodolu testi. Metilēnzilā vienkārša nosaukšana par “genotoksisku” vai “negenotoksisku” izmet informāciju, kas ir būtiska interpretācijai.

Ko tas nozīmē cilvēka ekspozīcijai

Šie pētījumi nenosaka validētu cilvēkiem drošu dienas slieksni attiecībā uz vēža risku. Žurku devas dalīšana ar ķermeņa masas koeficientu neatrisinātu atšķirības absorbcijā, metabolismā, ievadīšanas veidā, ekspozīcijas biežumā vai ilgumā dzīves laikā. Tas dotu pārrēķinātu daudzumu, nevis drošuma pierādījumu.

Divus gadus ilgs eksperiments ar perorālu zondēšanu un īslaicīga, medicīniski uzraudzīta intravenoza ievadīšana pēta atšķirīgus jautājumus. Šī atšķirība neļauj veikt tiešu skaitlisku ekstrapolāciju; tā neatceļ pētījumos ar dzīvniekiem konstatēto. Lietderīgs novērtējums sākas ar precīzu savienojumu un preparātu, daudzumu, ievadīšanas veidu, biežumu, ilgumu un lietošanas iemeslu. “Daži pilieni” nenorāda ne koncentrāciju, ne izmērīto tilpumu.

Ja metilēnzilais tika ievadīts medicīniska iemesla dēļ, tikai audzēju konstatējumi nevar noteikt, vai konkrētās ārstēšanas ieguvumi pārsniedza tās riskus. Ja tiek apsvērta atkārtota izvēles lietošana, neizmērītu ilgtermiņa vēža risku nevajadzētu raksturot kā nulli. Tūlītējāki jautājumi, tostarp zāļu mijiedarbība un uzņēmība pret hemolīzi, aplūkoti sadaļā par blakusparādībām un kontrindikācijām.

Papildu informācijai izmantojiet pētījumu bibliotēku, lai atšķirtu pētījumus ar cilvēkiem no eksperimentiem ar dzīvniekiem un šūnām. Būtiskākais jautājums par katru publikāciju ir tas, kāda ekspozīcija tajā tika pārbaudīta un kāds iznākums faktiski tika mērīts.