Raksts
Metilēnzilais un ekspozīcijas terapija: kāpēc veiksmīga mācīšanās ir svarīga

Iedomājieties, ka divi cilvēki pabeidz vienādu ekspozīcijas seansu klaustrofobijas mazināšanai. Pirmais aiziet mierīgs. Pēdējā mēģinājuma beigās bailes ir gandrīz nulles līmenī. Otrais aiziet satraukts. Beigās bailes joprojām ir spēcīgas. Pēc tam abi lieto vienādu kapsulu. Pēc mēneša mierīgajam cilvēkam ir labāk, bet satrauktajam — sliktāk. Tās pašas zāles, tā pati deva, pretēji rezultāti.
Tieši par to ziņots literatūrā par metilēnzilo un baiļu reakcijas izdzišanu. Zāles nedarbojās kā nomierinošs līdzeklis, kas tieši samazina bailes. Tās darbojās kā atmiņas konsolidācijas palīglīdzeklis, kas nostiprina to, ko smadzenes apstrādāja pēc seansa. Ja seansa laikā tika apgūta baiļu reakcijas izdzišana, vēlākajos testos bailes bija mazākas. Ja tas nenotika, ieguvums izzuda un tendence bija pretējā virzienā. Šajā rakstā salīdzināti eksperimenti ar dzīvniekiem un ekspozīcijas terapijas pētījums ar cilvēkiem, lai šī atšķirība būtu skaidri saskatāma.
Izdzišana ir jauna mācīšanās, nevis dzēšana
Baiļu nosacījuma refleksa veidošanā neitrāls signāls tiek sasaistīts ar nepatīkamu notikumu, līdz signāls pats par sevi izraisa sastingšanu vai izvairīšanos. Pēc tam izdzišanas treniņā signāls tiek atkārtoti parādīts bez šī notikuma. Pētāmais subjekts apgūst kaut ko jaunu: šeit signāls vairs neparedz kaitējumu. Vecā asociācija netiek izdzēsta. Tā konkurē ar jauno un var atgriezties, mainoties kontekstam, laikam ritot vai pēc atgādinājuma. Pētnieki šos atgriešanās veidus sauc par atjaunošanos konteksta maiņas dēļ, spontānu atjaunošanos un atjaunošanos pēc atkārtotas nepatīkamā notikuma pieredzes.
Šīs konkurences dēļ ievadīšanas laiks ir svarīgs. Viela, kas ievadīta pirms seansa, tā laikā var mainīt uztveri vai trauksmi. Viela, kas ievadīta pēc seansa, to nevar. Tā var ietekmēt tikai konsolidāciju — vairākas stundas ilgu procesu, kas stabilizē jaunu atmiņas pēdu. Viss turpmākais balstās uz šo nošķīrumu.

Diagrammā parādīti četri posmi. Mācīšanās notiek otrajā posmā. Metilēnzilais tiek ievadīts trešajā posmā. Panākumi tiek pārbaudīti ceturtajā posmā, vēlams citā kontekstā nekā treniņā, jo baiļu neesamībai tikai terapijas telpā ir ierobežota praktiskā vērtība.
Ko vispirms parādīja pētījumi ar žurkām
Sākumpunkts bija eksperiments par apgūtā saglabāšanos atmiņā. Gonzalez-Lima un Bruchey izveidoja žurkām nosacījuma refleksu, lai tās sastingtu, dzirdot skaņas signālu, panāca reakcijas izdzišanu un pēc katra seansa injicēja metilēnzilo vai fizioloģisko šķīdumu. Deva bija 4 mg/kg intraperitoneāli; pirmo reizi to ievadīja 30 minūtes pēc izdzišanas seansa un atkārtoja piecas dienas. Vēlākajos pārbaudes mēģinājumos žurkas, kas saņēma metilēnzilo, sastinga mazāk, dzirdot skaņas signālu: kopumā aptuveni uz pusi mazāk un pēdējos pārbaudes mēģinājumos — aptuveni piecas reizes mazāk. Savukārt sastingšana pirms skaņas signāla un vispārējās kustību aktivitātes un bailīguma rādītāji neatšķīrās. Labāka apgūtā saglabāšanās atmiņā bija saistīta ar augstāku citohroma oksidāzes aktivitāti — mitohondriju enerģijas ražošanas spējas marķieri — īpaši prefrontālajos apvidos, tostarp infralimbiskās garozas priekšējā daļā, dorsālajā un mediālajā frontālajā garozā un laterālajā orbitālajā garozā. Autori to interpretēja kā vielmaiņas atbalstu konsolidācijai neironu ķēdēs, kas glabā atmiņu par izdzišanu.
Otrajā pētījumā ar žurkām tika jautāts, vai ietekme saglabājas dzīvniekiem ar noslieci uz neveiksmīgu izdzišanu. Wrubel un kolēģi izmantoja žurkas ar iedzimtu bezpalīdzību — līniju, kas ierosināta kā modelis uzņēmībai pret noturīgām bailēm. Šīs žurkas bailes apguva normāli, taču baiļu reakcija gandrīz neizdzisa; to sastingšanas līknes palika nemainīgas, kamēr kontroles grupā tās pazeminājās. Pēc mēneša dzīvniekiem ar bezpalīdzību vēl piecas dienas atkārtoti atskaņoja tikai skaņas signālu un katru dienu pēc tam ievadīja 4 mg/kg metilēnzilā vai fizioloģisko šķīdumu. Izdzišanas kontekstā zāles maz ko mainīja. Atgriežoties sākotnējā baiļu apgūšanas kontekstā, baiļu atjaunošanās metilēnzilā grupā bija būtiski mazāka. Ekspozīcijas terapijā tieši šis iznākuma rādītājs ir interesants, jo pacientiem vajadzīgi ieguvumi, kas saglabājas arī citās vietās.
Tad tika noskaidrots ietekmi ierobežojošais nosacījums. Auchter un kolēģi pētīja žurkas, kas selektīvi audzētas ar augstu, zemu vai vidēju izdzišanas spēju, un ievadīja vienu injekciju uzreiz pēc izdzišanas seansa. Metilēnzilais samazināja vēlāku baiļu atjaunošanos pēc atkārtotas nepatīkamā notikuma pieredzes tikai tām žurkām, kurām šajā seansā izdzišana bija sekmīga; to definēja kā sniegumu aptuveni 0.2 standartnovirzes virs izlases vidējā. Žurkām ar vāju izdzišanu zāles neko nemainīja. Paralēla atmiņas atsaukšanas un tai sekojošas izdzišanas procedūra palīdzēja neatkarīgi no seansa sekmīguma. Tas parādīja, ka neveiksme bija raksturīga tieši zāļu grupai, nevis dzīvniekiem kopumā. Autoru formulētais princips ir šīs pētniecības jomas pamatā: konsolidācijas pastiprinātājs nostiprina to neironu tīklu, kas bija aktīvs, un veiksmīga mācīšanās ir svarīga.
Pārbaude ar cilvēkiem: viens ekspozīcijas seanss klaustrofobijas gadījumā
Klīniskajā pētījumā žurku eksperimenta protokolu pārnesa uz cilvēkiem tik tieši, cik to pieļauj ētika. Telch un kolēģi pēc nejaušības principa iedalīja 42 pieaugušos ar izteiktām klaustrofobiskām bailēm metilēnzilā vai placebo grupā, preparātu ievadot tikai pēc viena ekspozīcijas seansa. Seansā bija sešas piecu minūšu ekspozīcijas, guļot nelielā slēgtā kamerā, kopā 30 minūtes. Vidējais maksimālais baiļu līmenis samazinājās no 73 punktiem no 100 pirmajā ekspozīcijā līdz aptuveni 24 pēdējā. Preparāta lietošanu sāka uzreiz pēc seansa: kopumā 260 mg metilēnzilā, sadalot trīs kapsulās, kuras lietoja ar aptuveni sešu līdz desmit stundu intervālu, lai aptvertu konsolidācijas periodu. Pierādījumi no pētījumiem ar cilvēkiem par metilēnzilo depresijas un trauksmes gadījumā palīdz šo pētījumu aplūkot plašākā kontekstā; tas ir vienīgais kontrolētais eksperiments ar ekspozīcijas terapiju.
Iepriekš noteiktais jautājums nebija par to, vai zāles vidēji pārspēj placebo. Tas bija par to, vai ietekme ir atkarīga no bailēm, kas paliek sestās ekspozīcijas beigās. Tā tas arī bija. Pēc viena mēneša, pārbaudot citā kamerā, pacientiem, kuri seansu pabeidza ar nulles līmeņa bailēm, vidējais maksimālais baiļu līmenis bija aptuveni 11 metilēnzilā grupā un aptuveni 30 placebo grupā. Pacientiem, kuri beigās bija aptuveni 47 punktu līmenī, rezultāts bija pretējs — aptuveni 33 pret 17, lai gan šis pretējais rezultāts bija tendence, nevis pārliecinošs konstatējums. Metilēnzilā grupā augstāks baiļu līmenis seansa beigās prognozēja augstāku baiļu līmeni pēc viena mēneša; placebo grupā tā nebija.
Otrs konstatējums atbalsta interpretāciju, kas saistīta ar atmiņu. Dalībnieki kamerā saskārās arī ar neitrālām detaļām — skaitļiem un atrašanās vietām, ko viņiem nebija iemesla iegaumēt. Pēc vienas dienas atcerēšanās neatšķīrās, taču pēc 30 dienām metilēnzilā grupa atcerējās aptuveni divreiz vairāk detaļu. Autori abus rezultātus interpretēja kopā: pēc seansa lietotais metilēnzilais uzlaboja apgūtā saglabāšanos atmiņā — gan izdzišanas mācīšanās rezultātu saglabāšanos, ja izdzišana bija notikusi, gan konteksta detaļu saglabāšanos neatkarīgi no tās. Tas atbilst vispārējai konsolidācijas ietekmei, nevis tūlītējai nomierinošai ietekmei.
Dažādu sugu pētījumu salīdzinājums
| Pētījums | Dalībnieki un pētījuma plāns | Deva un ievadīšanas laiks | Galvenais rezultāts |
|---|---|---|---|
| Gonzalez-Lima un Bruchey, 2004 | 16 normālas žurkas; nosacījuma refleksa veidošana ar skaņas signālu, pēc tam izdzišana | 4 mg/kg IP, 30 min pēc katra seansa, 5 dienas | Mazāka skaņas signāla izraisīta sastingšana vēlākajos pārbaudes mēģinājumos; nemainīga sastingšana pirms skaņas signāla un kustību aktivitātes rādītāji; apgūtā saglabāšanās korelēja ar prefrontālās garozas citohroma oksidāzi |
| Wrubel un kolēģi, 2007 | Žurkas ar iedzimtu bezpalīdzību un nemainīgām izdzišanas līknēm | 4 mg/kg IP, 30 min pēc katra no 5 ikdienas seansiem ar skaņas signālu | Nelielas izmaiņas izdzišanas kontekstā; ievērojami mazāka baiļu atjaunošanās, atgriežoties baiļu apgūšanas kontekstā |
| Auchter un kolēģi, 2017 | 84 žurkas, kas audzētas ar augstu, zemu vai vidēju izdzišanas spēju | 4 mg/kg IP uzreiz pēc izdzišanas | Mazāka baiļu atjaunošanās pēc atkārtotas nepatīkamā notikuma pieredzes tikai žurkām ar sekmīgu izdzišanu; atmiņas atsaukšana un tai sekojoša izdzišana palīdzēja neatkarīgi no seansa sekmīguma |
| Telch un kolēģi, 2014 | 42 pieaugušie ar klaustrofobiju, viens 30-min ekspozīcijas seanss | 260 mg iekšķīgi, sadalot devu aptuveni 12 līdz 20 h periodā pēc seansa | Pēc 1 mēneša jaunā kamerā ieguvums bija atkarīgs no baiļu līmeņa seansa beigās: labāks rezultāts pēc mierīga noslēguma, tendence uz sliktāku rezultātu pēc noslēguma ar bailēm; nejauši iegaumēto konteksta detaļu atcerēšanās pēc 30 dienām dubultojās |
Tabula skaidri parāda kopīgo tendenci. Visos četros pētījumos preparātu ievadīja pēc seansa. Abos pētījumos, kas bija veidoti šīs mijiedarbības pārbaudei, ieguvums bija saistīts ar seansa sekmīgumu. Rezultāta pārnese uz jaunu kontekstu tika pārbaudīta abos vēlākajos pētījumos un konstatēta abos — tas ir klīniski nozīmīgais virziens.
Kā interpretēt šos pierādījumus, nepārspīlējot to nozīmi
Pirmkārt, nošķiriet mācīšanos no snieguma. Seansa laikā izmērītās bailes atspoguļo sniegumu atbalstošos apstākļos: terapeits ir klāt, kamera ir pazīstama, noteikumi ir skaidri. Bailes, kas izmērītas pēc mēneša jaunā kamerā, atspoguļo to, kas saglabājies atmiņā. Metilēnzilais nekad netika pārbaudīts kā līdzeklis, kas ļauj vieglāk pārdzīvot seansu. Tas tika pārbaudīts kā līdzeklis, kas nostiprina seansā apgūto.
Otrkārt, ņemiet vērā izlases ierobežojumus. Četrdesmit divi dalībnieki, pārsvarā jauni studenti, viens ekspozīcijas seanss, viena fiksēta iekšķīgas lietošanas shēma un signāls par iespējamu nelabvēlīgu ietekmi, kas nesasniedza statistisko nozīmīgumu, ir darbības mehānisma pierādījums, nevis ārstēšanas protokols. Plašākie pētījumi par metilēnzilo šūnās un dzīvniekos, kā arī jautājumi par devām un drošumu izskaidro, kāpēc neviens konstatējums par konsolidāciju nedrīkst kļūt par pamatu pašārstēšanai. Jau serotonīna mijiedarbības risks, kas dokumentēts literatūrā par garastāvokļa traucējumiem, izslēdz neapdomīgu lietošanu, un pētījuma autori ierosināja lietošanu pēc seansa tikai tad, ja seanss ir izdevies, nevis regulāru preparāta lietošanu.
Treškārt, apgalvojumu par darbības mehānismu formulējiet šauri. Metilēnzilais mazās devās atbalsta mitohondriju elpošanu, un pētījumos ar žurkām apgūtā saglabāšanās atmiņā ir saistīta ar citohroma oksidāzi prefrontālajā garozā. Tas atbalsta skaidrojumu par enerģiju prasošu konsolidācijas procesu, nevis apgalvojumu, ka viela dzēš bailes. Lasītāji, kuri vērtē apgalvojumus par konkrētām slimībām, var izmantot kritērijus mūsu ceļvedī metilēnzilā pētījumu lasīšanai: jautājiet, kas tika apgūts, kad zāles ievadīja, kur pārbaudīja apgūtā saglabāšanos un vai kontroles nosacījumi izslēdz kustību aktivitātes vai sākotnējās trauksmes izmaiņas.
Godīgs kopsavilkums ir īss. Pēc sekmīgas izdzišanas metilēnzilais, kas ievadīts pēc seansa, uzlaboja apgūtā saglabāšanos atmiņā žurkām un vienā pētījumā arī cilvēkiem ar klaustrofobiju. Pēc nesekmīgas izdzišanas tas nepalīdzēja un, iespējams, nostiprināja nepareizo atmiņas pēdu. Atmiņas uzlabošana nav tas pats, kas baiļu mazināšana. To, kura atmiņa tiks nostiprināta, nosaka seanss, nevis kapsula.