Raksts
Metilēnzilais pilonidālā sinusa ķirurģijā: eju kartēšana un pierādījumi par recidīviem

Pilonidāls sinuss ir eja zem ādas astes kaula tuvumā, bieži ar sānu atzarojumiem, kurus operācijas laikā ir grūti saskatīt. Operācija ir neveiksmīga, ja paliek slimības skarti audi, tāpēc ķirurgiem ir vajadzīgs uzticams veids, kā atrast katru atzarojumu pirms audu izgriešanas. Metilēnzilā injicēšana sinusa atverē iekrāso eju sistēmu zilā krāsā un sniedz ķirurgam redzamu karti, pēc kuras vadīties.
Šī karte ir vizualizācijas palīglīdzeklis, nevis ārstēšana. Šis nošķīrums ir svarīgs, jo literatūrā par metilēnzilā lietošanu pilonidālā sinusa ķirurģijā tiek sajaukti divi atšķirīgi jautājumi. Pirmais — vai krāsviela precīzi iezīmē visus slimības skartos audus. Otrais — vai pacientiem, kuru operācijās izmantota krāsviela, pēc vairākiem gadiem ir mazāk recidīvu. Krāsviela var neizturēt pirmo pārbaudi mikroskopā, bet tomēr būt saistīta ar labākiem klīniskajiem iznākumiem, vai arī otrādi. Divi publicētie pētījumi, kurus par šo tēmu citē visbiežāk, katrs atbild tikai uz vienu no šiem jautājumiem, izmantojot atšķirīgu pētījuma plānojumu un novērošanu.
Ko ķirurgs cenšas saskatīt
Uztveriet krāsvielu kā slēptas struktūras marķējumu. Ķirurgs caur ādas atveri injicē zilu šķidrumu, nogaida, līdz tas izplatās pa savienotajām ejām, un pēc tam izgriež iekrāsotos audus. Viss, ko krāsviela nav sasniegusi, kā arī slimības skartie audi, kuri nekad nav bijuši savienoti ar eju, kurā veikta injekcija, paliek neiekrāsoti un var tikt nepamanīti.
Tādējādi neatkarīgi cita no citas var rasties trīs problēmas. Krāsviela var neaizpildīt katru atzarojumu. Ķirurgs var neizņemt visu, kas ir iekrāsots. Un audos ārpus iekrāsotās robežas joprojām var būt mikroskopiskas slimības izmaiņas. Tālāk aplūkotie pētījumi atsevišķi vērtē dažādus šīs ķēdes posmus, tāpēc to rezultātus nevar apvienot vienā vidējā rādītājā.
Lasītājiem, kuri salīdzina operāciju metodes, var noderēt arī plašāks pārskats par metilēnzilā lietošanu ķirurģijā un atsevišķi skaidrojumi par to, kā iekrāsošana ar krāsvielu atšķiras no audu ārstēšanas un kā tiek definēti un mērīti recidīvi.
Ilgtermiņa recidīvi: novērojumu kohorta
Pierādījumi par recidīviem nāk no retrospektīva kohortas pētījuma, par kuru Doll un kolēģi ziņoja žurnālā International Journal of Colorectal Disease. Raksta nosaukums tieši norāda galveno rezultātu, un tajā aprakstītā ilgtermiņa novērošana par metilēnzilā lietošanu akūtas pilonidālās slimības gadījumā ir daudz ilgāka nekā lielākajā daļā ķirurģisko pētījumu.
Pētnieki identificēja 1,960 pacientus, kuriem no 1980 līdz 1996 gadam trijās Vācijas militārajās slimnīcās pirmoreiz veikta pilonidālās slimības operācija, un pēc tam atlasīja 247 detalizētai turpmākai novērošanai pa tālruni. Vidējais novērošanas ilgums bija aptuveni 15 gadi, diapazonā no aptuveni 9 līdz 25 gadiem. Pētījuma populāciju galvenokārt veidoja jauni vīrieši militārajā dienestā. Operācijas metode atšķīrās: aptuveni divām trešdaļām tika veikta izgriešana ar atvērtas brūces dzīšanu, vienai ceturtdaļai — izgriešana ar primāru slēgšanu pa viduslīniju, bet pārējiem — marsupializācija.
Iedalījums pēc krāsvielas lietošanas bija vienkāršs: 197 pacientiem operācijas sākumā injicēja metilēnzilo, lai iezīmētu eju sistēmu, bet 50 pacientiem to nelietoja. Krāsvielas ievadīšana tika aprakstīta kā viena rūpīga injekcija, nenorādot koncentrāciju vai tilpumu. Lietošana nebija randomizēta. Ķirurgi krāsvielu daudz biežāk izvēlējās hroniskas slimības ar fistulām gadījumā nekā akūtu abscesu gadījumā un biežāk tad, ja bija vairāk sinusa atveru, tāpēc abas grupas jau sākotnēji atšķīrās.
Recidīvu vērtēja ar iepriekš noteiktu tālruņa anketu. Pacientu uzskatīja par recidīva gadījumu tikai tad, ja pēc sākotnējās sadzīšanas nebija bijusi vēlākas astes kaula traumas un bija vai nu viens stingrs kritērijs (ārsta diagnoze, atkārtota incīzija vai izgriešana, jauns sinuss, mati atverē, strutaini izdalījumi), vai divi mazāk stingri kritēriji (apsārtums, pietūkums, sāpes, izdalījumi).
Nekoriģētais recidīvu skaits visā periodā bija 32 no 197 pacientiem, kuriem lietota krāsviela (16 procenti), salīdzinot ar 15 no 50 pacientiem, kuriem tā netika lietota (30 procenti). Kaplana–Meiera aplēses pēc 20 gadiem, kas ņem vērā atšķirīgu novērošanas ilgumu, bija aptuveni 20 procenti ar krāsvielu un 38 procenti bez tās; log-rank testa p vērtība bija 0.018. Daudzmainīgo Koksa modelī autori ziņoja par izredžu attiecībai līdzīgu rādītāju 0.45 krāsvielas lietošanai. Lielākā daļa recidīvu parādījās piecu gadu laikā, bet daži — pat 17 gadus pēc operācijas, tāpēc ilgstoša novērošana ir svarīga, vērtējot apgalvojumus par metilēnzilo un pilonidālās slimības recidīviem.
Apakšgrupu rezultāti jāvērtē piesardzīgi. Akūtas slimības ar abscesu veidošanos gadījumā 20 gadu aplēses bija aptuveni 19 procenti ar krāsvielu un 43 procenti bez tās, taču tikai 79 pacientu grupā atšķirība nesasniedza statistisko nozīmīgumu (p = 0.078). Hroniskas slimības gadījumā aplēses bija aptuveni 19 procenti un 24 procenti (p = 0.35), tātad būtībā nebija pierādāmas atšķirības. Līdz ar to kopējo saistību noteica apakšgrupa, kas bija pārāk maza patstāvīgam secinājumam, turklāt pētījumā ārstēšanas izvēle nebija nejauša un kontroles grupā bija tikai 50 pacienti.
Tikpat svarīgi ir tas, ko šis pētījums neparāda. Tajā netika mērīta kartēšanas precizitāte, netika salīdzināta histoloģija operācijās ar krāsvielu un bez tās, un netika sniegts izmantojams salīdzinājums par brūču komplikācijām vai dzīšanas laiku starp šīm grupām. Tas sniedz pierādījumus par saistību starp krāsvielas lietošanu un retākiem ilgtermiņa recidīviem vienā vēsturiskā kohortā, nevis pierāda, ka krāsviela šo atšķirību izraisīja. Joprojām nav izslēgta indikāciju radītu jaucējfaktoru, laikposma ietekmes un dažādo metožu kombinācijas nozīme.
Ko krāsviela patiesībā iekrāso: pāru audu paraugu pētījums
Otrajā pētījumā tieši uzdots jautājums par kartēšanu, taču tā plānojumu ir viegli pārprast. Idiz un kolēģi publicēja pētījumu, ko nosauca par prospektīvu randomizētu pētījumu, un pāru histopatoloģijas pētījums par pilonidālā sinusa izgriešanu metilēnzilā vadībā joprojām reizēm tiek citēts kā randomizēti pierādījumi. Tā paša pētījuma reģistra ierakstā norādīta viena grupa bez iedalīšanas un bez maskēšanas, tāpēc korekts apzīmējums ir prospektīvs vienas grupas pētījums ar viena pacienta pāru audu paraugiem, nevis randomizēts salīdzinājums starp krāsvielas lietošanu un nelietošanu.
Piedalījās trīsdesmit trīs pacienti ar nekomplicētu primāru slimību. Akūts iekaisums, abscess un recidivējoša slimība bija izslēgšanas kritēriji, tāpēc šī populācija ir gandrīz pretstats akūtajai apakšgrupai, kurā Doll pētījums liecināja par lielāko ietekmi. Katram pacientam caur katru sinusa atveri ievadīja vismaz 4 mL metilēnzilā ar pietiekamu spiedienu, lai krāsviela izplūstu no ejas. Pēc tam ķirurgs izgrieza visus zilos audus kopā ar sinusa atveri kā vienu paraugu (1. grupa), apskatīja atlikušo dobumu un atsevišķi izgrieza visus makroskopiski aizdomīgos neiekrāsotos granulācijas audus kā otru paraugu (2. grupa).
Patologs, kuram nebija zināms paraugu grupu iedalījums, abos paraugos novērtēja piecas mikroskopiskas pazīmes: palielinātus matu folikulus, izkliedētas keratīna lamellas, iekaisuma infiltrāciju, matu stiebrus un fibrozi.
Krāsviela iezīmēja smagāk skarto audu koncentrāciju, bet nenoteica visu skarto audu robežu. Arī neiekrāsotajā otrajā paraugā patoloģiskas izmaiņas bija biežas: palielināti folikuli 31 no 33, keratīna lamellas 29 no 33, iekaisums 30 no 33 paraugiem. Visizteiktākā atšķirība bija matu stiebriem: tie bija 29 no 33 iekrāsotajiem paraugiem, bet tikai 5 no 33 neiekrāsotajiem. Visām pazīmēm vidējais intensitātes vērtējums iekrāsotajos audos bija augstāks. Vienkāršāk sakot, zilā robeža iezīmēja slimības centru, bet neietvēra visus histoloģiski izmainītos audus.
Pat šo secinājumu ierobežo divi apstākļi. Otrais paraugs nebija sistemātiski iegūts visu neiekrāsoto audu paraugs. To paņēma tikai tad, kad ķirurgs saskatīja aizdomīgus granulācijas audus un izvēlējās veikt atkārtotu izgriešanu, tāpēc tajā pārsvarā tika atlasītas aizdomīgākās neiekrāsotās zonas. Tādēļ tas neļauj noteikt krāsvielas kartēšanas patieso jutību vai kļūdaini negatīvo rezultātu biežumu. Turklāt pētījumā vispār netika ziņots par klīniskajiem iznākumiem: ne par recidīvu biežumu, ne infekciju biežumu, ne brūces malu atvēršanās biežumu, ne dzīšanas laiku. Mikroskopiskas izmaiņas aiz zilās robežas ir aizstājējrādītājs, nevis pierādījums tam, ka šiem pacientiem būtu radies recidīvs.
Abu pētījumu salīdzinājums
| Doll un līdzautori, 2008 | Idiz un līdzautori, 2014 | |
|---|---|---|
| Plānojums | Retrospektīva novērojumu kohorta, nerandomizēts krāsvielas lietošanas un nelietošanas salīdzinājums | Prospektīvs vienas grupas pētījums ar viena pacienta pāru audu paraugiem |
| Pacienti | 247, gan akūta, gan hroniska slimība, militārās slimnīcas | 33, tikai nekomplicēta primāra slimība |
| Krāsvielas lietošanas protokols | Viena injekcija, deva nav norādīta | Vismaz 4 mL katrā atverē, koncentrācija nav norādīta |
| Galvenais vērtētais iznākums | Recidīvs pēc anketas datiem, vidēji 15 gadi | Atlikušās mikroskopiskās slimības izmaiņas aiz krāsvielas robežas, bez klīniskas turpmākās novērošanas |
| Brūču iznākumi | Nav izmantojama krāsvielas lietošanas un nelietošanas salīdzinājuma | Nav ziņoti |
| Galvenais rezultāts | Recidīvi 20 gados aptuveni 20% ar krāsvielu un 38% bez tās | Neiekrāsotie audi joprojām patoloģiski izmainīti, lai gan mazāk izteikti |
Šīs rindas neveido vienotu slēdzienu. Kohortas pētījumā tiek mērīts klīnisks iznākums vairāku desmitgažu laikā, nepārbaudot kartēšanas precizitāti. Pāru paraugu pētījumā mikroskopā tiek pārbaudīts kartēšanas pilnīgums, nemērot nevienu klīnisku iznākumu. Neviens no tiem nav randomizēts salīdzinājums starp operāciju krāsvielas vadībā un operāciju bez tās, kurā vērtēti gan recidīvi, gan brūču iznākumi, un šajā pierādījumu pārī šāda pētījuma nav.
Tādējādi ikvienam, kurš ar ķirurgu apspriež metilēnzilā izmantošanas iespējas pilonidālā sinusa operācijā, paliek trīs korekti apgalvojumi. Pirmkārt, viens ilgstošs, bet nerandomizēts pētījums saista krāsvielas lietošanu ar retākiem recidīviem, galvenokārt akūtos gadījumos, taču ar lielu nenoteiktību. Otrkārt, viens neliels mehānisma pētījums rāda, ka iekrāsošana ar krāsvielu nenovērtē visu slimības histoloģisko apjomu, nepierādot, ka papildu mikroskopiskās atradnes izraisa recidīvu. Treškārt, neviens pētījums nepamato apgalvojumus par brūču infekciju, dzīšanas ātrumu vai komplikāciju biežumu operācijās krāsvielas vadībā, jo nevienā netika veikti šādi salīdzinājumi.
Tāpēc praktiskais jautājums konsultācijā ir konkrēts: ņemot vērā plānoto metodi (atvērtas brūces dzīšana, slēgšana vai audu lēveris), vai ķirurgs izmanto krāsvielu eju atrašanai, un kā viņš rīkojas ar aizdomīgiem neiekrāsotiem audiem dobuma malā? Pierādījumi norāda uz ticamu, bet nepierādītu saistību starp krāsvielu un recidīviem, kā arī uz dokumentētu ierobežojumu tās izmantošanai par anatomisku marķieri. Viss, kas pārsniedz šos secinājumus, ir ekstrapolācija.